230
Mīlestības universalitāte
„Par saviem tuvākajiem“, saka svētais Leons Lielais, „mums vajadzētu uzskatīt ne vien tos, ar kuriem mūs vieno draudzības vai radniecības saites, bet gan visus, ar kuriem mēs dalām savu cilvēcisko dabu. Viens Radītājs mūs ir radījis un viens Radītājs devis mums dvēseli. Pār mums plešas vienas un tās pašas debesis un mēs elpojam vienu un to pašu gaisu, dzīvojam tās pašas dienas un naktis. Un lai arī daži ir labi un daži — ļauni, vieni — taisnīgi, bet citi — netaisni, Dievs, turpretī, ir dāsns un labs pret visiem.“ (Sv. Leons Lielais, Sermo XII, 2 (PL 54, 170))
Izdzīvojot šo jauno bausli, mēs augam un nostiprināmies kā Dieva bērni. Baznīcā mēs mācāmies kalpot un nevis gaidīt, lai citi kalpotu mums. (sal. Mt 20, 28) Tur mēs rodam sevī spēku mīlēt cilvēkus jaunā veidā, kuru visi atpazīs kā Kristus žēlastību. Mūsu mīlestība nav sentimentāla poza, nedz arī vienkāršs biedriskums; vēl jo mazāk tā ir grūti saprotama cenšanās palīdzēt citiem vien tādēļ, lai pierādītu pašiem sev, ka esam labāki nekā pārējie. Mūsu mīlestība — tā ir dzīvošana līdzās tuvākajam, godinot Dieva attēlu viņā un ikvienā cilvēkā, un vienlaicīgi cenšoties, lai arī viņi paši to saskatītu un tādējādi tuvotos Kristum.
Tāpēc mīlestības vispārcilvēciskums nozīmē arī apustulāta vispārcilvēciskumu, tas ir, mūsu pūles ar darbiem un patiesībā piedalīties Dieva neatlaidīgajos centienos „lai visi cilvēki tiktu izpestīti un atzītu patiesību.“ (1 Tim 2, 4)
Ja jau mums ir jāmīl ienaidnieki (respektīvi, tie, kuri mūs uzskata par saviem ienaidniekiem, jo personīgi es nejūtos ienaidnieks nevienam un nekam), tad — vai vēl jo vairāk mums nevajadzētu mīlēt tos, kuri vienkārši ir mums tālāki, kuri mums nešķiet tik simpātiski vai arī savas citādās valodas, kultūras vai izglītības dēļ šķiet esam ļoti atšķirīgi vai pat pilnīgs mūsu pretstats.
Dokuments izdrukāts no https://escriva.org/lv/amigos-de-dios/230/ (4.10.2024)