248

Mutiskās lūgšanas un personiskā lūgšana

Kristīgās ticības dzīvē mutiskās lūgšanas ir kā gobelēnā ieausti dārgakmeņi. „Tēvs mūsu…“, „Esi sveicināta, Marija…“, „Gods lai ir Tēva un Dēlam un Svētajam Garam“ — tās ir paša Dieva dotas lūgšanas. Rožukroni — šo slavinājumu vainagu Dievam un mūsu Mātei —, kā arī daudzas citas dievbijības pilnas slavas dziesmas mūsu brāļi kristieši ir skaitījuši jau no pašiem kristīgās ticības pirmsākumiem.

Svētais Augustīns komentējot 8685 psalma trešo pantu „Esi mans žēlīgs, ak, Kungs, jo es Tevi piesaucu augu dienu!“, raksta: „augu dienu nozīmē visu laiku, bez apstājas… Kā viens cilvēks var dzīvot līdz pat pasaules galam? Jo lūdzas Kristus locekļi, kas savā starpā ir viens — daži, kas jau atdusas Kristū, citi, kas Viņu lūdz šobrīd, vēl citi, kas Viņu piesauks, kad mēs jau būsim miruši, un vēl citi — kas turpinās lūgties arī pēc viņiem.“ (Sv. Augustīns, Enarrationes in Psalmos, 85, 5 (PL 37, 1085)) Vai jūs neaizkustina iespēja piedalīties Radītāja pagodināšanā, kas turpinās cauri gadsimtiem? Cilvēks kļūst patiesi liels, kad viņš atzīst, ka ir Dieva mīļotā radība un sauc uz Tēvu tota die — ik brīdi, savu šīs zemes svētceļojumu ejot.

Šis numurs citā valodā