Brīvība — Dieva dāvana
Bieži esmu jums atgādinājis aizkustinošo Evaņģēlija ainu, kurā Jēzus sēž Pētera laivā, no kuras Viņš pirms brīža ir uzrunājis krastā sapulcējušos cilvēkus. Šie ļaudis, kas Viņam seko, ir iekvēlinājuši Viņa Sirdī dedzīgu vēlmi izglābt visas šīs dvēseles un Dievišķais Mācītājs vēlas tajā dalīties ar saviem mācekļiem. Pēc uzaicinājuma doties dziļāk jūrā - duc in altum! - Jēzus mudina Pēteri izmest savus tīklus zvejai. (sal. Lk 5, 4)
Tagad nepakavēsimies pie detaļām, kas saistās ar šo notikumu, lai arī no tām varētu daudz ko mācīties. Šobrīd vēlos, lai kopīgi pārdomājam apustuļu galvas — svētā Pētera reakciju uz brīnumu, kas tikko noticis viņa acu priekšā: „Aizej no manis, Kungs,“ viņš saka, „jo es esmu grēcīgs cilvēks!“ (Lk 5, 8) Tā ir patiesība, ko — par to man nav ne mazāko šaubu — mēs varētu attiecināt uz ikvienu cilvēku. Tomēr droši varu jums teikt, ka savas dzīves laikā, piedzīvojot tik daudz Dieva žēlastības darbu, kas tikuši veikti ar cilvēku rokām, jo dienas jo vairāk tiecos izsaukties pretējo: „Kungs, neaizej no manis, jo bez Tevis es nespēju paveikt neko labu!“
Tieši tādēļ tik labi saprotu šos Svētā Augustīna, Hiponas bīskapa, vārdus, kas izskan kā brīnišķīga himna brīvībai: „Dievs, kas tevi radījis bez tavas līdzdalības, neattaisno tevi bez tavas līdzdalības.“ (Sv. Augustīns, Sermo CLXIX13 (PL38, 923) Ikvienam no mums — gan tev, gan arī man — vienmēr pastāv iespēja, šī ārkārtīgi skumjā iespēja sacelties pret Dievu un Viņu noraidīt (iespējams ar mūsu izturēšanās veidu) vai arī izsaukties „Mēs nevēlamies, ka šis valdītu pār mums.“ (Lk 19, 14)
Izvēlēties dzīvību
Mēs ar pateicību esam iemācījušies, jo tas mums dod izprast laimi, uz kuru esam aicināti, ka Dievs visas radības ir radījis no nekā un tās ir radītas Dievam: gan cilvēki, kas ir saprātīgas būtnes, lai arī mēs tik bieži rīkojamies nesaprātīgi, gan arī ar saprātu neapveltītās būtnes, kas klejo pa zemes virsu vai slēpjas tās visdziļākajās dzīlēs, vai pārvietojas debess zilgmē — dažas pat paceļoties tik augstu, ka nonāk aci pret aci ar sauli. Bet visā šajā brīnišķīgajā daudzveidībā vienīgi mēs — cilvēki (es tagad nerunāju par eņģeļiem) — varam savienoties ar Radītāju, izmantojot savu brīvību. Mūsu stāvoklis mums ļauj Viņam dāvāt vai arī liegt to slavu, kas Viņam pienākas kā visa pastāvošā Autoram.
Šī mums dotā iespēja veido cilvēka brīvības divējādību. Kungs mūs aicina, mudina izvēlēties labo, jo Viņš mūs neizsakāmi mīl. „Redzi, es šodien lieku tavā priekšā dzīvību un labumu, nāvi un ļaunumu. Es tev šodien pavēlu to Kungu, savu Dievu, mīlēt un staigāt Viņa ceļus, turēt Viņa baušļus, Viņa likumus un Viņa tiesas, ka tu dzīvotu… Izvēlies dzīvību, lai tu dzīvotu.“ (sal. At 30, 15, 16, 19)
Pavaicā sev (arī es ielūkošos savā sirdsapziņā), vai tu savu izvēli par labu Dzīvībai saglabā nemainīgu un stingru? Vai, dzirdot Dieva maigo balsi, kas tevi mudina tiekties uz svētumu, tu brīvi atbildi ar „jā“? Vēlreiz pievērsīsim savu skatienu Jēzum, kad Viņš uzrunā cilvēkus Palestīnas pilsētās un laukos. Viņš nevēlas sevi mums uzspiest. „Ja tu gribi būt pilnīgs…“ (Mt 19, 21), Viņš saka bagātajam jauneklim. Šis jauneklis atteicās pieņemt Kristus padomu, un Evaņģēlijs piebilst: abiittristis, viņš aizgāja noskumis. (Mt 19, 22) Tieši tādēļ es viņu dažkārt dēvēju par „nelaimes putnu“. Viņš pazaudēja savu laimi, jo atteicās atdot savu brīvību Dievam.
Tagad pārdomājiet to cildeno brīdi, kad erceņģelis Gabriēls pasludina Jaunavai Marijai Visaugstākā nodomu. Mūsu Māte klausās un uzdod jautājumu, lai labāk saprastu, ko Kungs no viņas vēlas. Pēc tam viņa dod savu nelokāmo atbildi: „Fiat!“ - Lai man notiek pēc tava vārda! (Lk 1, 38) Tas ir visaugstākās brīvības auglis; tā ir brīvība izšķirties par labu Dievam.
Šī himna brīvībai atbalsojas visos mūsu katoliskās ticības noslēpumos. Vissvētākā Trīsvienība pasauli un cilvēku rada no nekā, pilnīgā mīlestības brīvībā. Vārds nonāk no Debesīm un pieņem mūsu miesu, tādējādi lieliski parādot, ko nozīmē brīvība paklausībā. „Lūk, es nāku. Grāmatas sākumā par mani rakstīts, lai es izpildītu, Dievs, Tavu gribu.“ (Ebr 10, 7) Kad pienāk Dieva noteiktais laiks cilvēces atpestīšanai no grēka verdzības, mēs redzam Jēzu Ģetzemanes dārzā, kad Viņam agonijas ciešanās sviedri kļūst kā asins lāses. Viņš no brīvas gribas un lēnprātīgi uzņemas upuri, ko Tēvs prasa no Viņa: „Viņš padevās un neatdarīja savu muti kā jērs, ko ved nokaušanai, un kā avs, kas paliek klusa savu cirpēju priekšā.“ (Is 53, 7) Jau iepriekš, kādā no tām sarunām, kurās Viņš atklāja savas Sirds noslēpumus, Jēzus bija teicis saviem mācekļiem, ka tam visam ar Viņu ir jānotiek, lai tie, kas Viņu mīl, zinātu, ka Viņš ir Ceļš — vienīgais Ceļš —, kas ved pie Tēva. „Tāpēc Tēvs Mani mīl, ka Es atdodu savu dzīvību, lai Es to atkal atgūtu. Neviens to nav Man atņēmis, bet Es to atdodu pats no sevis. Man ir vara to atdot un vara to atkal ņemt.“ (Jņ 10, 17-18)
Brīvības jēga
Mēs nekad nevarēsim pilnībā izprast Jēzus brīvību. Tā ir neizmērojama, bezgalīga — gluži kā Viņa mīlestība. Tomēr tam nenovērtējamajam dārgumam, kas ir Viņa augstsirdīgais upuris, vajadzētu mudināt mūs sev jautāt: „Kādēļ, Kungs, Tu man esi piešķīris šo privilēģiju, ka varu Tev sekot, bet tiklab arī — novērsties no Tevis?“ Tas mums palīdzēs saprast, ka brīvība tiek izmantota pareizi tad, kad tā tiek vērsta uz labo; savukārt — tās virziens ir kļūdains, ja cilvēki šīs tiesības izmanto, lai novērstos no visu mīlestību Mīlestības, lai to atstātu. Personiskā brīvība, kuru es aizstāvu un vienmēr aizstāvēšu, cik vien tas būs manos spēkos, liek man ar dziļu pārliecību, kaut arī es labi apzinos savu vājumu, prasīt: „Kungs, saki, ko Tu gaidi no manis, lai es to varētu brīvprātīgi izpildīt!“ Atbildi mums sniedz pats Kristus: veritas liberabit vos, „patiesība darīs jūs brīvus.“ (Jņ 8, 32) Kas ir tā patiesība, ar ko sākas un noslēdzas brīvības ceļš visā mūsu dzīvē? Es jums to īsumā izklāstīšu ar prieku un noteiktību, kas balstās pārliecībā, ka pastāv cieša saikne starp Dievu un Viņa radībām. Tā ir patiesība, kas mums atklāj, ka nākam no Dieva rokām; ka esam Vissvētākās Trīsvienības izredzētie, Visvarenā Tēva bērni. Es lūdzu mūsu Kungu, lai Viņš mums palīdz pieņemt šo patiesību ar visu sirdi, izbaudīt to no dienas dienā; vienīgi tad mēs rīkosimies kā patiesi brīvi cilvēki. Neaizmirstiet — ikviens, kurš neapzinās, ka ir Dieva bērns, nepazīst dziļāko patiesību par sevi. Viņa rīcībai pietrūkst pašdisciplīnas un savaldības, kas tik raksturīga cilvēkiem, kuri mīl mūsu Kungu pāri visam.
Esiet pārliecināti: lai nokļūtu Debesīs, mums sevi jāatdod brīvi, pilnīgi, pastāvīgi un brīvprātīgi. Tomēr ar brīvību pašu par sevi vēl nepietiek: tai ir nepieciešams ceļvedis — polārzvaigzne. „Dvēsele nevar progresēt, ja tai nav kāds, kas to vada; tieši tādēļ tā ir atpestīta, lai tās Karalis būtu Kristus, kura „jūgs ir tīkams un nasta viegla“ (Mt 11, 30), un nevis sātans, kura kundzība ir nospiedoša.“ (Origēns, Commentarii in Epistolam ad Romanos, 5, 6 (PG 14, 1034—1035))
Nepadodieties to cilvēku maldiem, kuri mierina sevi ar skumīgu klaigāšanu: Brīvība! Brīvība! Viņu sauciens bieži vien slēpj sevī traģisku paverdzināšanu, jo kļūdainās izvēles neatbrīvo. Vienīgi Kristus mūs atbrīvo (sal. Gal 4, 31), jo Viņš vienīgais ir „ceļš, patiesība un dzīvība.“ (Jņ 14, 6)
Nostājoties Dieva priekšā, pajautāsim sev vēlreiz: „Kungs, kādēļ Tu mums esi piešķīris šo varu? Kādēļ Tu esi devis mums šo iespēju Tevi izvēlēties vai noraidīt? Tu gribi, lai mēs to izmantotu pareizi. Kungs, ko Tu vēlies, lai es daru?“ (sal. Apd 9, 6) Viņa atbilde ir konkrēta un pilnīgi skaidra: „Mīli savu Dievu to Kungu no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un no visa sava prāta!“ (Mt 22, 37)
Vai redzat? Brīvība savu patieso nozīmi iegūst tad, kad to izmanto, lai kalpotu patiesībai, kas atpestī; kad to izmanto, lai meklētu Dieva bezgalīgo Mīlestību, kas mūs atbrīvo no visām verdzības formām. Ar katru dienu manī pieaug karsta vēlēšanās pavēstīt visai pasaulei par šo kristieša neizmērojamo dārgumu: par Dieva bērnu godības brīvību! (sal. Rom 8, 21) Tādējādi „labā griba“ māca mūs tiekties pēc „labā, kad esam to atšķīruši no ļaunā.“ (Sv. Maksims Apliecinātājs, Capita de Charitate, 2, 32 (PG 90, 995)
Pārdomāsim vēl kādu būtisku jautājumu, kas liek mums paraudzīties uz to lielo atbildību, kas gulstas uz mūsu sirdsapziņas. Neviens nevar izdarīt izvēli mūsu vietā: „Cilvēka augstākā cieņa balstās tajā, ka viņš ir vērsts uz labo pats no sevis, nevis ar citu starpniecību.“ (Sv. Akvīnas Toms, Super Epistolas S. Pauli lectura. Ad. Romanos, cap. II, lect. III, 217 (ed. Marietti, Torino, 1953) Daudzi no mums katolisko ticību esam mantojuši no vecākiem, un, pateicoties Dieva žēlastībai, pārdabiskā dzīve mūsu dvēselēs aizsākās jau tajā brīdī, kad vēl kā jaundzimušie tikām nokristīti. Taču savu apņemšanos mīlēt Dievu vairāk par visu mums ir jāatjauno ik dienas visas dzīves garumā. „Kristietis, patiess kristietis, ir tas, kurš pakļaujas viena vienīgā Dieva Vārda likumam“ (Origēns, Contra Celsum, 8, 36 (PG. 11, 1571), neizvirzot nekādus nosacījumus savai paklausībai; tas, kurš vienmēr ir gatavs pretoties sātana kārdinājumiem ar tādu pašu noteiktību kā Kristus: „Pielūdz Dievu, savu Kungu, un Viņam vienam kalpo!“ (Mt 4, 1-11)
Brīvība un sevis veltīšana
Dieva mīlestība ir greizsirdīga. Tā nebūs apmierināta, ja uz tikšanos nāksim, izvirzīdami nosacījumus. Tā neizsakāmi ilgojas, lai dāvājam sevi pilnībā un nepaturam savā sirdī nevienu tumšu stūrīti, līdz kuram nevarētu aizsniegties žēlastības prieks, laime un pārdabiskās dāvanas. Iespējams jūs domājat: „Vai tikai es nezaudēšu savu brīvību, ja atbildēšu jā šai dievišķajai Mīlestībai?“
Ceru, ka ar Kunga palīdzību, kurš vada šo mūsu lūgšanu un mūs apgaismo, šis jautājums jums un man kļūs skaidrāks. Ikviens no mums kaut reizi ir piedzīvojis, ka kalpošana Kristum, mūsu Kungam, sevī ietver arī ciešanas un nogurumu; ja mēs to noliegtu, tas nozīmētu, ka Dievu vēl neesam satikuši. Tomēr mīloša dvēsele zina, ka tad, kad nāk šīs ciešanas, to grūtums ir pārejošs, un drīz vien dvēsele piedzīvo, ka „jūgs ir tīkams un nasta viegla“ (Mt 11, 29-30), jo to uz saviem pleciem tāpat kā krusta koku brīdī, kad izšķīrās jautājums par mūsu mūžīgo svētlaimi, nes Jēzus. Tomēr ir cilvēki, kas to nesaprot. Viņi saceļas pret Radītāju; tā ir skumja, zemiska un bezspēcīga dumpošanās. Viņi akli atkārto to pašu bezjēdzīgo žēlošanos, ko lasām psalmos: „Sarausim viņu važas un metīsim prom viņu saistekļus!“ (Ps 2, 3) Šie cilvēki vairās no grūtībām, kas ir neizbēgamas, ja gribam savus ikdienas pienākumus pildīt ar klusu varonību, dabiskumu, bez ārišķības vai vaimanāšanas. Viņi nesaprot, ka pat tad, ja Dieva Griba liekas sāpīga un tās prasības šķietami ievaino, tā tomēr pilnībā saskan ar mūsu brīvību, kas ir atrodama vienīgi Dievā un Viņa nodomos.
Šādi cilvēki aizbarikādējas kopā ar savu brīvību. „Mana brīvība! Mana brīvība!“, viņi sauc. Viņiem tā ir, taču viņi to neizmanto. Viņi tīksminās par savu brīvību kā par māla elku, ko viņu apziņā izveidojusi pašu aprobežotā saprašana. Un tā ir brīvība? Kāds labums ir no šī dārguma, ja tas nenes sev līdzi nopietnas saistības, kas dotu virzību dzīvei. Šāda uzvedība ir pretrunā ar cilvēka personības dziļāko cieņu un cildenumu. Viņi (gan man, gan jums ir gadījies sastapt šādus cilvēkus) ir kļuvuši bezmērķīgi, bez skaidra ceļa, pa kuru šajā dzīvē doties, kā rezultātā viņi ļauj sevi vadīt bērnišķīgai iedomībai, egoistiskai augstprātībai un juteklībai.
Viņu brīvība kļūst neauglīga vai arī nes augļus, kas, pat no cilvēciskā viedokļa raugoties, ir smieklīgi. Ar cilvēku, kurš neizmanto savu brīvību, lai izvēlētos taisnīgu rīcības veidu, agri vai vēlu citi sāk manipulēt. Viņš vadīs slinku, parazītisku eksistenci un būs pakļauts citu cilvēku lēmumiem. Viņš ļaus, lai jebkādi vēji to dzenā šurpu turpu, un viņa vietā vienmēr izlems kāds cits. Lai arī savu rakstura, drosmes un godīguma trūkumu šādi cilvēki mēģina paslēpt aiz pastāvīgas pļāpāšanas un attaisnošanās aizsega, „tie ir kā vēja dzenāti bezūdens mākoņi, koki, kas rudenī bez augļiem, divkārt miruši, izrauti ar saknēm.“ (Jūd 1, 12)
„Neviens man neko neuzspiež“, viņš stūrgalvīgi atkārto. Neviens? To dara visi, jo, sargājot savu iluzoro brīvību, tu neuzdrošinies riskēt uzņemties atbildību par savas brīvās rīcības sekām. Tur, kur nav Dieva mīlestības, individuāla un atbildīga personiskās brīvības izmantošana kļūst neiespējama. Tur, neraugoties uz šķietami pretējo, cilvēks ik uz soļa tiek uz kaut ko piespiests. Neizlēmīgs un svārstīgs cilvēks ir kā plastilīns, kas atstāts apkārtējo apstākļu varā. Jebkurš un jebkas — it sevišķi viņa paša kaislības un grēka ievainotās dabas sliktākās tieksmes — var viņu mīcīt un veidot pēc savas iegribas.
Atcerieties līdzību par talentiem! Kalps, kurš saņēma vienu talentu, varēja to likt lietā tāpat kā viņa biedri. Viņš varēja pacensties izmantot to, kas viņam bija, lai tas nestu augļus. Bet tā vietā, ko šis kalps dara? Viņš ir noraizējies par to, ka var savu talentu nozaudēt. Labi. Un kādu risinājumu tas rod? Viņš aiziet un ierok to zemē! (sal. Mt 25, 18) Un viņa talents nenes augļus.
Neaizmirsīsim šo gadījumu, šī cilvēka slimīgās bailes godīgi izmantot savas spējas strādāt, savu prātu, gribu, visu sevi. Izskatās it kā šis nelaimīgais teiktu: „Es aprakšu un paslēpšu savu brīvību, toties tā būs drošībā!“ Taču tā nav. Viņš savu brīvību virza uz kaut ko ļoti noteiktu — uz nabadzīgu un neauglīgu sausumu. Šis cilvēks izdarīja izvēli, jo kaut kāda izvēle bija jāizdara, taču viņš izdarīja sliktu izvēli.
Nav nekā kļūdaināka kā pretnostatīt brīvību pašatdevei, jo pašatdeve nāk no brīvības. Piemēram, kad māte mīlestībā uz saviem bērniem uzupurējas, viņa ir izdarījusi savu izvēli; un jo lielāka ir mātes mīlestība, jo lielāka būs arī viņas brīvība. Ja viņas mīlestība būs liela, viņas brīvība nesīs daudz augļu. Viņas bērnu labums ir atkarīgs no šīs svētīgās brīvības, kas pārtop pašaizliedzībā, un no šīs svētīgās pašatdeves, kas ir pati brīvība.
Bet jūs varētu teikt: „Kad mēs beidzot būsim iemantojuši savas sirds mīlestību, mūsu meklējumi beigsies. Vai arī brīvība tad izzudīs?“ Varat būt droši, ka tieši tad tā būs vēl dzīvāka kā jebkad agrāk, jo mīlestība nesamierinās ar rutīnas pilnu pienākuma izpildi. Mīlestība nav savienojama ar garlaicību vai apātiju. Mīlēt — tas nozīmē no jauna katru dienu sākt ar tuvākmīlestības pilniem kalpošanas darbiem.
Es atkārtoju un vēlētos, kaut varētu to iegravēt dziļi jūsu sirdīs: brīvība un pašatdeve nav pretrunā viena otrai. Tās viena otru uztur. Savu brīvību dāvāt citam var vienīgi mīlestības dēļ; nevaru iedomāties nevienu citu iemeslu, lai no tās atteiktos. Un es nespēlējos ar vārdiem. Kad cilvēki sevi brīvi dāvā citiem, ikvienā šādā pašatdeves brīdī brīvība atjauno viņu mīlestību; tikt atjaunotam šādā veidā nozīmē vienmēr būt jaunam, dāsnam, ar augstiem ideāliem un gatavam uz lieliem upuriem. Atceros cik priecīgs biju, kad uzzināju, ka portugāļu valodā jauniešus sauc par osnovos — „jaunajiem“. Tieši tādi viņi ir. Es jums to stāstu tādēļ, ka, lai arī man jau daudz gadu aiz muguras, ikreiz, kad pie altāra lūdzu Dievu, kas man piešķir prieka pilnu sajūsmu (sal. Ps 4342, 4), es jūtos jauns un zinu, ka, ja vien palikšu uzticīgs savam Dievam, Mīlestība mani nepārtraukti spēcinās un mana jaunība atjaunosies kā ērglim. (sal. Ps 103102, 5)
Brīvības mīlestības mūs saista. Vienīgi lepnība šādas saites uztver kā smagas važas. Patiesa pazemība, kādu mums māca Tas, kurš ir lēnprātīgs un pazemīgu sirdi, rāda, ka Viņa jūgs ir maigs un nasta — viegla. (sal. Mt 11, 29-30) Viņa jūgs ir brīvība, mīlestība un vienotība; Viņa jūgs ir dzīvība, kuru Viņš mums ieguva pie Krusta.
Apziņu brīvība
Visus šos gadus, kopš kalpoju kā priesteris un… - nē, nevis sludinu, bet drīzāk gan - izkliedzu savu mīlestību uz personisko brīvību, es pamanu, ka daži cilvēki uz to reaģē ar neuzticību, it kā ar aizdomām, ka, aizstāvot brīvību, es kaut kādā veidā varētu apdraudēt ticību. Šie mazdūšīgie cilvēki var nomierināties. Ticību var apdraudēt vienīgi nepareizi izprasta brīvība - bezmērķīga brīvība bez jebkādiem objektīviem principiem un likumiem, bez atbildības. Vārdu sakot — patvaļība. Diemžēl tieši to daži aizstāv, taču šīs pretenzijas uz visatļautību ir tas, kas patiesi apdraud ticību.
Tāpēc nebūtu pareizi runāt par apziņas brīvību, lai tādējādi no morālā viedokļa it kā attaisnotu tos, kas noraida Dievu. Jau redzējām, ka mums ir iespēja pretoties Dieva pestīšanas nodomiem. Mēs to varam, bet mums nevajadzētu to darīt. Ja kāds apzināti ieņemtu šādu nostāju, viņš grēkotu pret pirmo un vissvarīgāko bausli: „Tev būs to Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds.“ (At 6, 5)
Es ar visiem spēkiem aizstāvu apziņu brīvību (Leons XIII, Enc. Libertas praestantissimum, 20—VI—1888, ASS 201888, 606.), kas paredz, ka neviens nav tiesīgs aizliegt radībai pielūgt Dievu. Cilvēka dabiskās slāpes pēc patiesības ir jāciena. Meklēt Dievu, Viņu iepazīt un pielūgt ir ļoti nopietns ikviena cilvēka pienākums, tomēr nevienam virs zemes nav ļauts uzspiest savam tuvākajam praktizēt ticību, kuras viņam nav; gluži tāpat kā nevienam nav tiesību kaitēt tiem, kuri no Dieva šo ticību ir saņēmuši.
Mūsu Māte — Svētā Baznīca — vienmēr ir iestājusies par brīvību un allaž noraidījusi jebkāda veida fatālismu gan tā senākajās, gan mūsdienu izpausmēs. Baznīca ir norādījusi, ka ikviena dvēsele pati ir atbildīga par savu likteni — vai nu labu, vai ļaunu: „Un tie, kuri ir bijuši uzticīgi labajai gribai, ieiet mūžīgajā dzīvē; tie, kuri ir darījuši ļaunu — mūžīgajā ugunī.“ (Simbols Quicumque) Uz mums arvien atstāj iespaidu šī tev un man — mums visiem dāvātā neaptveramā rīcībspēja, kas vienlaicīgi arī atklāj mūsu stāvokļa cildenumu. „Tātad patiesība ir tāda, ka grēks ir brīvprātīgi izdarīts ļaunums, kas nekādā ziņā nebūtu grēks, ja tā pirmsākumi nebūtu meklējami mūsu gribā. Šis apgalvojums ir tik acīmredzami neapstrīdams, ka par to vienisprātis ir gan tie nedaudzie gudrie cilvēki, gan daudzie muļķi, kas dzīvo uz zemes.“ (Sv. Augustīns, De vera religione, 14, 27 (PL 34, 133)
Pateicībā es vēlreiz paceļu savu sirdi uz Dievu, manu Kungu, jo nekas Viņam nebūtu varējis liegt mūs radīt nevainojamus; tādus, kas neatlaidīgi tiecas uz labo, tomēr „Viņš uzskatīja, ka labākie kalpi ir tie, kuri kalpo brīvprātīgi.“ (Sv. Augustīns, Ibidem (PL 34, 134) Cik gan liela ir mūsu Tēva mīlestība un žēlsirdība! Kad vien iedomājos par šīm mīlestības neprātībām, ko Viņš darījis savu bērnu dēļ, vēlos kaut man būtu tūkstoš mēles, tūkstoš sirdis un vēl vairāk, lai varētu ar tām pastāvīgi slavēt Dievu Tēvu, Dievu Dēlu un Dievu Svēto Garu. Tikai padomājiet — Visvarenais, kurš savā apredzībā valda pār visu Visumu, nevēlas kalpus, kas ir piespiesti kalpot; Viņš vēlas bērnus, kuri ir brīvi. Lai gan mūsu pirmvecāku grēkā krišanas dēļ mēs piedzimstam proni ad peccatum — ar noslieci grēkot —, Viņš ir ielicis ikviena cilvēka dvēselē sava bezgalīgā saprāta dzirksti, tieksmi uz labo un ilgas pēc mūžīgā miera. Viņš palīdz mums saprast, ka patiesību, laimi un brīvību mēs sasniegsim tad, ja centīsimies, lai mūsu sirdīs sadīgtu šī mūžīgās dzīves sēkla.
Radības rokās ir tiesības pateikt Dievam „nē“, noraidot šo jaunās un galīgās laimes avotu. Tomēr tas, kurš tā rīkojas, pārstāj būt dēls un kļūst par vergu. „Ikvienas lietas būtība slēpjas tās dabā. Tādēļ, ja tā meklē kaut ko, kas tās dabai ir svešs, tā nerīkojas saskaņā ar savas esamības veidu, bet pēc sveša impulsa, un tas nozīmē rīkoties verdziskā veidā. Cilvēks pēc savas dabas ir saprātīga būtne. Kad viņš rīkojas saskaņā ar prātu, turpina virzību atbilstoši savai būtībai un tas ir raksturīgi brīvībai. Kad viņš grēko, viņš rīkojas pretēji saprātam un ļauj sevi vadīt citam impulsam; viņš ir iesprostots citu nospraustās robežās, un tāpēc ikviens, kas grēku dara, ir grēka vergs (Jņ 8, 34).“ (Sv. Akvīnas Toms, Super Evangelium S.Ioannis lectura, cap. VIII, lect. IV, 1204 (ed. Marietti, Torino, 1952)
Ļaujiet man vēl pakavēties pie šīs domas. Mēs to ļoti labi redzam gan sevī, gan arī citos, ka nav neviena cilvēka, kas pilnībā varētu izvairīties no jebkāda veida verdzības. Daži zemojas naudas priekšā; citi pielūdz varu; citi — relatīvo mieru, ko dod skepticisms, un ir arī tādi, kas savu zelta teļu atrod juteklībā. Tas pats notiek arī ar cildenām nodarbēm. Mēs veltām pūles saviem darba pienākumiem, kādam lielākam vai mazākam pasākumam, kurā esam iesaistīti, zinātniskajam darbam, mākslai, literatūrai vai kādām garīgām nodarbēm. It visur, kur vien cilvēks nevairās no pašatdeves, neatlaidības un patiesas aizrautības, veicot kādu uzdevumu, viņš savā ziņā kļūst par tā kalpu, un tomēr viņš tam nododas priecīgi, strādājot, lai tas tiktu izpildīts.
Kalpošana pret kalpošanu. Ja mums jebkurā gadījumā ir jākalpo — vienalga vai mums tas patīk vai nē — tāds ir mūsu kā cilvēku liktenis, nav nekā labāka kā zināt, ka esam Dieva kalpi Mīlestības dēļ. Brīdī, kad to atzīstam, mēs pārstājam būt kalpi un kļūstam par draugiem, par bērniem. Mēs atklājam, ka pildām visus godīga cilvēka ikdienas dzīves pienākumus ar tādu pašu aizrautību un centību kā pārējie, taču atšķirība ir tā, ka to darām ar dziļu mieru sirdī; ar prieku un nosvērtību, ko nezaudējam arī sastopoties ar grūtībām, jo savu cerību nebalstām uz pārejošām lietām, bet gan uz to, kas ir mūžīgs „Mēs neesam kalpones, bet svabadās bērni.“ (sal. Gal 4, 31)
No kurienes nāk mūsu brīvība? Tā nāk no Kristus, mūsu Kunga. Tā ir brīvība, ar ko Viņš mūs ir atpircis. Tādēļ Jēzus māca: „Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi.“ (Jņ 8, 36) Mums kristiešiem nav nevienam jālūdz, lai mums izskaidrotu šīs dāvanas patieso nozīmi, jo vienīgā brīvība, kas var glābt cilvēku, ir kristīgā brīvība.
Man patīk runāt par brīvību kā piedzīvojumu, jo tas ir veids kā norit mūsu dzīve. Es uzstāju, ka mēs bērnu brīvībā un nevis kā vergi ejam pa to ceļu, ko mūsu Kungs ir paredzējis ikvienam no mums. Izbaudīsim savu rīcības brīvību kā Dieva dāvanu.
Es izvēlos Dievu brīvi, tādēļ, ka es to gribu, bez jebkāda veida piespiešanas. Un es apņemos kalpot — pārvērst visu savu dzīvi kalpošanā līdzcilvēkiem — mīlestības dēļ uz manu Kungu Jēzu. Tieši šī brīvība liek man izsaukties, ka nekas virs zemes nevar mani šķirt no Kristus mīlestības. (sal. Rom 8, 38-39)
Atbildīgi Dieva priekšā
„„Cilvēku Viņš ir radījis pirmsākumos, tā rokās ir atstājis izvēli.“ (Sīr 15, 14) Tas nebūtu iespējams, ja cilvēkam nebūtu izvēles brīvības.“ (Sv. Akvīnas Toms, Quaestiones disputatae. De Malo, q. VI, a.1.) Mēs esam atbildīgi Dieva priekšā par visām savām brīvi izdarītajām izvēlēm. Šeit nav vietas anonimitātei. Cilvēks atrodas aci pret aci ar savu Kungu, un pēc savas brīvas gribas var izvēlēties: dzīvot kā Dieva draugs vai kā Viņa ienaidnieks. Ar to sākas iekšējās cīņas ceļš, kas turpinās visas dzīves garumā, jo, kamēr vien būsim uz šīs zemes, mēs nekad nesasniegsim brīvības pilnību.
Mūsu kristīgā ticība liek mums rūpēties, lai ikviens varētu baudīt pilnīgu brīvību; pirmais solis, ceļā uz to prasa noraidīt jebkādu ticības uzspiešanu ar viltu. „Ja mēs esam pievērsti Kristum ar spēka palīdzību, mēs ticam paši to nevēloties; tā ir vardarbība, nevis brīvība. Mēs varam negribot ieiet Baznīcā. Mēs varam negribot tuvoties altārim. Mēs pat varam negribot pieņemt Sakramentu. Bet mēs varam ticēt vienīgi tad, ja paši to vēlamies.“ (Sv. Augustīns, In Ioannis Evangelium tractatus, 26, 2 (PL 35, 1607)) Ir skaidrs, ka cilvēkam, sasniedzot apzinīgu vecumu, ir nepieciešams izmantot personisko brīvību gan lai ieietu Baznīcā, gan lai atbildētu uz pastāvīgajiem aicinājumiem, ko Kungs mums izsaka.
Līdzībā par kāzu mielastu, nama kungam uzzinot, ka daži viesi ir noraidījuši viņa ielūgumu aizbildinoties ar sadomātām atrunām, viņš saka savam kalpam: „Ej uz lielceļiem un sētmalām un spied visus — compelleintrare — nākt iekšā“. (Lk 14, 23) Vai tad tā nav piespiešana, vardarbīga rīcība pret ikviena cilvēka sirdsapziņas likumīgo brīvību?
Ja meditēsim Evaņģēliju un rūpīgi pārdomāsim Jēzus mācības, mēs nesauksim šīs nama kunga pavēles par piespiešanu. Pievērsiet uzmanību, cik lēnprātīgi Kristus vienmēr aicina: „Ja tu vēlies būt pilnīgs… Ja kāds vēlas Man sekot…“ Viņa compelleintrare neietver sevī vardarbību — nedz fizisku, nedz arī morālu. Drīzāk tas atspoguļo kristīgā piemēra pievilcības spēku, kas savukārt atklāj Dieva spēka iedarbību: „Skatieties, kā Tēvs pievelk. Viņš priecājas par mācību nevis uzspiež cilvēkiem tās nepieciešamību. Tā Viņš cilvēkus pievelk pie sevis.“ (Sv. Augustīns, In Ioannis Evangelium tractatus, 26, 7 (PL 35, 1610))
Pēc tam, kad esam varējuši ieelpot šo brīvības smaržu, mēs skaidri saprotam, ka ļaunums paverdzina, nevis atbrīvo. „Tas, kurš grēko pret Dievu, saglabā savas gribas brīvību tādā ziņā, ka viņš ir brīvs no piespiešanas, bet viņš to ir pazaudējis, jo vairs nav brīvs no vainas.“ (Sv. Akvīnas Toms, Ibidem) Šāds cilvēks var apgalvot, ka ir rīkojies saskaņā ar saviem uzskatiem, taču šo attaisnošanos viņš nespēs paust patiesās brīvības balsī, jo viņš ir kļuvis savas izvēles vergs. Bet viņš ir izdarījis sliktu izvēli — izvēlējies novērsties no Dieva, un šī izvēle nesniedz brīvību.
Atkārtoju vēlreiz: es nepieņemu nevienu citu kalpību kā vien kalpošanu Dieva Mīlestībai. Jo reliģija, kā jau citkārt to esmu jums teicis, ir cilvēku lielākā sacelšanās; to sacelšanās, kuri nevēlas dzīvot kā dzīvnieki; kuri nepaliek mierā, kamēr neiepazīst savu Radītāju un nepiedzīvo tuvas attiecības ar Viņu. Es gribu, lai jūs būtu dumpinieki — brīvi un nesaistīti, jo vēlos — Kristus vēlas — mūs redzēt kā Dieva bērnus. Verdzība vai Dieva bērnu stāvoklis — tā ir mūsu dzīves lielā dilemma. Vai nu Dieva bērni, vai lepnības, jutekliskuma un tā mokpilnā egoisma, kurā, šķiet, sapinušās tik daudzas dvēseles, vergi.
Dieva Mīlestība iezīmē patiesības, taisnīguma un labestības ceļu. Kad sadūšojamies pateikt Kungam: „Mana brīvība ir Tev“, mēs atklājam, ka tiekam atraisīti no daudzām važām, kas mūs saistīja pie nenozīmīgām lietām, bezjēdzīgām rūpēm vai sīkām ambīcijām. Tad mūsu brīvība, kas ir nenovērtējams dārgums, brīnišķīga pērle, ko būtu traģiski nomest cūkām priekšā (sal. Mt 7, 6), tiks pilnībā izmantota, lai mācītos darīt labu. (sal. Is 1, 17)
Tā ir Dieva bērnu brīnišķīgā brīvība. Kristieši, kuri ļaujas iebaidīties, jūtas neveikli vai kļūst skaudīgi, kad saskaras ar to cilvēku izlaidīgo uzvedību, kuri nav pieņēmuši Dieva Vārdu, parāda, ka viņiem ir ļoti nožēlojama izpratne par mūsu ticību. Ja mēs patiesi izpildīsim Kristus likumu — tas ir, ja mēs centīsimies to izpildīt, jo mums ne vienmēr tas pilnībā izdosies,— atklāsim, ka esam apveltīti ar brīnišķīgu gara cildenumu, kam nav nepieciešams kaut kur citur meklēt cilvēka cieņas patieso nozīmi.
Mūsu ticība nekādā veidā nav apgrūtinājums vai ierobežojums. Cik gan tā būtu nabadzīga izpratne par kristietību, ja kāds tā domātu! Kad izvēlamies Dievu, mēs neko nezaudējam, bet iegūstam visu. Tas, kurš uz savas dvēseles rēķina „savu dzīvību manto, tas to zaudēs, bet kas savu dzīvību zaudē Manis dēļ, tas to iemantos.“ (Mt 10, 39)
Mēs esam izvilkuši laimīgo lozi, ieguvuši galveno balvu. Ja kādreiz kaut kas mūs kavē to skaidri saskatīt, ir jāielūkojas savā dvēselē. Iespējams atklāsim, ka mūsu ticība ir vāja, mums tikpat kā nav personiska kontakta ar Dievu un mūsu lūgšanas dzīve ir kļuvusi nabadzīgāka. Mums jālūdz Kungs — caur Viņa Mātes, kas ir arī mūsu Māte, aizbildniecību —, lai Viņš mūsos vairotu savu mīlestību un lai Viņš mums dotu izbaudīt savas klātbūtnes saldmi, jo vienīgi mīlot mēs patiesi sasniegsim vispilnīgāko brīvību — tādu brīvību, kas liek vēlēties nekad un ne mūžam nešķirties no mūsu mīlestības.
Dokuments izdrukāts no https://escriva.org/lv/amigos-de-dios/briviba-dieva-davana/ (11.12.2024)