15
Tāpat kā tas ir ar visiem citiem Jēzus dzīves notikumiem, mums nekad nevajadzētu kontemplēt šos apslēptos gadus tā, lai tie mūs neskartu, tā, lai tos neatzītu par to, kas tie ir: mums domāti Kunga aicinājumi iziet ārā no mūsu egoisma, no mūsu ērtībām. Kungs pazīst mūsu ierobežojumus, mūsu pieķeršanos pašiem sev un mūsu ambīcijām: Viņš zina grūtības, kādas mums ir, lai mēs aizmirstu paši sevi un dāvātu sevi citiem. Viņš zina, kā tas ir, ko nozīmē neatrast mīlestību un pieredzēt to, ka pat tie, kas apgalvo, ka Viņam seko, dara to tikai daļēji. Atcerieties šos briesmīgos notikumus, ko mums apraksta evaņģēlisti un kur apustuļus mēs redzam vēl pilnus ar laicīgām tieksmēm un tīri cilvēciskām iecerēm. Bet Jēzus viņus ir izraudzījies. Viņš patur viņus savā tuvumā un uztic viņiem misiju, ko Viņš bija saņēmis no sava Tēva.
Arī mūs Viņš aicina un mums vaicā kā Jēkabam un Jānim: potestis bibere calicem, quem ego bibiturus sum? (Mt 20,22): vai jūs varat dzert no biķera, ko es dzeršu – šī sevis pilnīgās atdošanas Tēva gribas piepildīšanai biķera? – Possumus! (Mt 20,22); jā, mēs esam gatavi! Lūk, Jāņa un Jēkaba atbilde. Jūs un es, vai mēs esam nopietni noskaņojušies visās lietās piepildīt Dieva, mūsu Tēva gribu? Vai esam atdevuši Kungam visu savu sirdi, vai arī turpinām būt pieķērušies paši sev, savām interesēm, savām ērtībām, savai patmīlībai? Vai mūsos nav nekā tāda, kas neatbilstu mūsu kā kristiešu stāvoklim un kas mums liek pretoties mūs šķīstīšanai. Tieši šodien mums ir iespēja to visu labot.
Vispirms mums vajag sevi pārliecināt, ka tas ir pats Jēzus, kurš mums uzdod šos jautājumus: Viņš ir tas, kurš tos sastāda un nevis es. Es neuzdrošinātos tos uzdot pat pats sev. Es turpinu savu skaļā balsī izteikto lūgšanu, un jūs, katrs no mums iekšēji atzīstas Kungam: Kungs, cik nederīgs es esmu! Cik daudz reižu esmu bijis gļēvs! Cik daudz kļūdu šajā gadījumā, vēl tajā, šeit un tur! Un arī mēs varam iesaukties: laimīgā kārtā Kungs tu mani atbalstīji ar savu roku, jo es jūtos spējīgs uz ikvienu nekrietnību. Nelaid mani vaļā, nepamet mani, izturies pret mani vienmēr kā pret bērnu. Dari tā, lai es būtu stiprs, drosmīgs, nelokāms. Bet palīdzi man kā palīdz bērnam bez pieredzes; vadi mani aiz rokas, Kungs, un dari tā, lai Tava Māte arī būtu man līdzās un mani pasargātu. Un tādējādi, possumus!, mēs varēsim, mēs būsim spējīgi Tevi ņemt par paraugu.
Apliecināt šo possumus, tā nav iedomība no mūsu puses. Jēzus Kristus mums māca šo dievišķo ceļu un mums prasa to uzņemties, jo Viņš to ir padarījis cilvēcisku un mūsu vājumam pieejamu. Tādēļ Viņš tik ļoti sevi pazemināja. Lūk, iemesls, kādēļViņš sevi pazemināja, pieņemdams kalpa izskatu, šis Kungs, kurš, būdams Dievs, bija vienlīdzīgs Tēvam; bet Viņš sevi pazemināja godībā un varenībā, bet ne labestībā un žēlsirdībā (Sv. Bernards, Sermo in die nativitatis, 1,1-2 (PL 183,115)).
Dieva labestība vēlas šo ceļu mums padarīt vieglu. Neatgrūdīsim Jēzus piedāvājumu. Neteiksim Viņam nē, nebūsim kurli pret Viņa saucienu: tāpēc, ka šeit mums nav attaisnojuma, mums nav iemesla turpināt domāt, ka mēs nevaram. Ar savu piemēru Viņš mums ir mācījis ceļu. Es jums, mani brāļi, to uzstājīgi lūdzu: neļaujieties, ka tik vērtīgs paraugs jums būtu rādīts veltīgi, bet līdzinieties Viņam un atjaunojieties pašos jūsu dvēseles dziļumos (Sv. Bernards, turpat, 1-1).
Dokuments izdrukāts no https://escriva.org/lv/es-cristo-que-pasa/15/ (6.10.2024)